Aci pret aci
Publicēts 10:38, Veselība

Latvijā celiakija diagnosticēta tikai nelielai saslimušo daļai

Anna Kalniņa

 

Bezglutēna milti, bezglutēna maize, cepumi, pārslas, saldumi un dažādi citi produkti... Ik brīdi sastopamies ar kādu jaunu tirdzniecības vietu, kas piedāvā bezglutēna pārtiku, kā arī ar jauniem produktiem. Brīžiem šķiet, ka šo diētu diktē mode, taču nereti arī dzirdams, ka pieaug celiakijas pacientu skaits, kam graudaugos sastopamais proteīnu maisījums patiešām ir veselībai bīstams.

Par celiakijas izplatību Latvijā, diagnozes noteikšanu, kā arī celiakijas pacientu dzīvesveida niansēm Gastro avīzei stāsta LU asociētais profesors gastroenterologs Mārcis Leja, Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas zinātniskās daļas vadītājs.

 

Latvijā – tikai pusprocents

«Tiek lēsts, ka Eiropā ar celiakiju slimo apmēram viens procents populācijas. Vācijā šis rādītājs ir nedaudz zemāks, savukārt Skandināvijā – divi procenti un vairāk,» ārsts Mārcis Leja raksturo celiakijas izplatību. Jautāts, kāda ir situācija Latvijā, ārsts droši apgalvo, ka pie mums tā nebūs sastopama vairāk kā 0,5% cilvēku. «Šāda informācija iegūta Latvijā nesen izdarītajā pētījumā ERAF projekta* ietvaros, kur tika veiktas asins analīzes un ģenētiskie teksti aptuveni 1500 cilvēkiem. Pētījuma rezultāti pagaidām vēl nav plaši publicēti,» viņš piebilst. Visticamāk, celiakijas pacientu īpatsvaru nosaka divi faktori. Pirmkārt, tas ir ģenētiskais faktors, otrkārt – dzīvesveids un dzīves apstākļi, proti, jo labāki dzīves apstākļi valstī, jo vairāk cilvēku slimo ar celiakiju, līdzīgi kā tas ir ar alerģijām. M. Lejam ir piemēri, kas lieliski raksturo šo apgalvojumu: «Karēlijas pierobežā šādā aspektā tika analizēti gan Krievijas, gan Somijas pusē dzīvojošie iedzīvotāji. Robeža šajā gadījumā ir visai mākslīgi radīta, ģenētiskās atšķirības starp iedzīvotājiem nav, toties atšķiras dzīves apstākļi. Pētījumā tika secināts, ka Somijā ar celiakiju slimojošo cilvēku procentuāli ir vairāk.» Kā otru piemēru ārsts min Zviedriju, kur savulaik bija vērojams straujš celiakijas pacientu pieaugums, kas tika skaidrots ar tikpat strauju mākslīgi baroto bērnu pieaugumu. Tātad pastāv iespēja, ka arī Latvijā, uzlabojoties sadzīves apstākļiem, celiakijas pacientu skaits var pieaugt.

 

Diagnostikas iespējas

Gastroenterologs uzsver, ka galvenais ir pareiza celiakijas diagnostika. Atšķirībā no daudzām citām kaitēm šajā gadījumā nevar noteikt diagnozi, izvērtējot simptomus. «Nav pareizi problēmu gadījumā novērst graudaugu lietošanu un, ja sagaidītas pozitīvas pārmaiņas, noteikt diagnozi. Precīzas diagnozes noteikšanai nepieciešams asins tests, kā arī biopsijas rezultāti no divpadsmitpirkstu zarnas parauga, kas tiek paņemts endoskopijas laikā. Paralēli nepieciešamas arī analīzes uz imūnglobulīnu A antivielām, lai izslēgtu tā deficītu, jo šajā gadījumā negatīvs tests uz celiakiju varētu būt arī mānīgs,» skaidro Mārcis Leja. «Taču arī tad, ja tests ir pozitīvs, tas vien vēl neapstiprina diagnozi. Nepieciešama ļoti skrupuloza un kompetenta  biopsijas analīze, ko šobrīd visās Latvijas slimnīcās nav iespējams veikt.» Nereti gadoties, ka viena pārbaude ir pozitīva, bet otra – negatīva. Tādā gadījumā par diagnozi nelemj ģimenes ārsts, bet gan speciālists.

Vairums laboratoriju šobrīd piedāvā arī ģenētiskos testus celiakijas noteikšanai. Taču tie nepieciešami tikai atsevišķos gadījumos. «Svarīgi zināt – ja ģenētiskais tests ir pozitīvs, tas nozīmē tikai to, ka šim cilvēkam ir iespēja slimot ar celiakiju, bet nevis to, ka tā patiešām ir. Turpretim gadījumos, ja tests ir negatīvs, ir skaidrs, ka šim cilvēkam celiakijas nav un nevar būt.»

Ģenētiskos testus var veikt arī tādos gadījumos, ja celiakijas diagnoze noteikta pirms gadiem desmit, kad vēl nebija pieejamas tik precīzas diagnostikas metodes kā šobrīd, un pastāv aizdomas, ka tā nav pareiza. Ja ģenētiskais tests izrādās negatīvs, tad cilvēks var droši atsākt lietot pārtikā graudaugu produktus. «Ir skaidrs, ka gan Latvijā, gan pasaulē celiakija diagnosticēta tikai nelielai daļai cilvēku, kam tā patiešām ir. Bet Latvijā ir vērojams, ka celiakija noteikta arī tiem pacientiem, kam tās nav.» Vai tas tiešām saistīts ar sliktākām diagnostikas iespējām nekā citur Eiropā vai pasaulē?  M. Leja uzsver, ka Latvijā šobrīd ir pieejams viss nepieciešamais. Viņaprāt, var runāt tikai par atsevišķām niansēm, kas nestrādā gluži tik labi kā vajadzētu. «Pirmkārt, ne vienmēr visas diagnostikas iespējas tiek adekvāti un pareizi izmantotas; mēdz būt kļūdas. Otrkārt, vēl nesen valsts apmaksāja nepareizu celiakijas diagnostiku. Vai turpmāk tā tiks apmaksāta vispār un vai tiks apmaksāta pareizā diagnostika, būs skaidrs pēc jauno Ministru kabineta noteikumu publicēšanas,» skaidro M. Leja. «Ja šī diagnoze tiek noteikta tagad, tad tā ir uz mūžu, tā vairs nemainīsies. Tieši tāpēc tā ir jānosaka nopietni un atbildīgi. Īpaši jāatceras, ka vispirms ir jānosaka diagnoze un tikai tad jāķeras pie  bezglutēna diētas, pretējā gadījumā slimības noteikšana kļūst daudz grūtāka un sarežģītāka.»

 

Iespējas un problēmas

Ir skaidrs, ka, diagnosticējot celiakiju, pacientu dzīve radikāli mainās, jo ir jāievēro rūpīga un noteikta diēta. Ja pirmajā brīdī šķiet, ka izmaiņas ēdienkartē ir minimālas, jo jāatsakās no maizes, cepumiem un citiem miltu izstrādājumiem, kas tāpat figūrai par labu nenāk, tad, rūpīgāk iedziļinoties, ir skaidrs, ka ēdienkarte jāmaina radikāli. «Graudaugu olbaltumvielu piejaukums var būt ļoti daudzos produktos, kam pirmajā brīdī ar tiem šķiet ļoti maz sakara, piemēram, desā, mērcēs, dažādos panējumos un daudz kur citur. Aktuāls ir jautājums arī par šķietamo bezglutēna produktu drošību. Piemēram, auzas vai griķi celiakijas pacientiem ir atļauti, tajā pašā laikā ir grūti būt drošam, ka šajos produktos patiešām nav piejaukumu. Dabīgais piesārņojums var rasties tādēļ, ka auzu laukā gadu iepriekš novākti kvieši un kāda vārpa izaugusi no jauna. Var būt arī t.s. rūpnieciskais piesārņojums, kad piemaisījums šķietami tīrajā produktā nokļūst apstrādes laikā, piemēram, maltuvēs,» skaidro Mārcis Leja.

Lai gan teorētiski ir iespējams sastādīt celiakijas pacientam piemērotu ēdienkarti, pilnībā izslēdzot ar miltiem saistītos produktus un pārtiekot gandrīz tikai no augļiem un dārzeņiem, tā būtu visai vienveidīga, tāpēc lielākoties celiakijas pacienti ikdienā lieto speciālos pārtikas produktus, kas nu jau arī Latvijā gan lielveikalos, gan aptiekās pieejami visai plašā izvēlē. «Taču, salīdzinot ar parasto pārtiku, šie produkti ir dārgi. Normāli būtu, ja valsts apmaksātu šiem cilvēkiem konkrētus pārtikas produktus, kas tiek izsniegti pret receptēm, piemēram, kilogramu bezglutēna miltu vai noteiktu skaitu maizes klaipu. Šobrīd valsts atbalsts celiakijas pacientiem nav pietekams,» neslēpj M. Leja.

Pamazām Latvijā tiek sakārtota problēma, kas saistās ar paēšanu ārpus mājas – uzlabojas ēdināšana dažādās iestādēs, piemēram, skolās un bērnudārzos, kur  tiek domāts arī par celiakijas pacientiem piemērotu ēdienkarti. «Tomēr Latvijā bezglutēna virtuves pieejamība ir maz attīstīta. Salīdzinājumam: daudzās citās pilsētās visā pasaulē var atrast ne vienu vien kafejnīcu, kur var paēst cilvēks arī ar šādām vajadzībām.»

 

Vai būs zāles?

Šobrīd pasaulē notiek darbs dažādās jomās, kas varētu palīdzēt celiakijas pacientiem: «Pirmkārt, tiek strādāts pie graudu audzēšanas tehnoloģijām, lai varētu radīt tādu pārtiku, kas nesatur glutēnu. Otrkārt, tiek strādāts pie tādu pārtikas piedevu radīšanas, kas varētu likvidēt glutēnu organismā, ja tas netīšām nelielā daudzumā tomēr uzņemts. Nav vairs tālu līdz brīdim, kad šīs pārtikas piedevas varētu parādīties tirdzniecībā. Tiek strādāts arī pie vakcīnas radīšanas, tomēr jāatzīst, ka šeit vēl ir vistālāk līdz reālam produktam.» Tomēr Mārcis Leja īpaši uzsver, ka diemžēl tuvāko gadu laikā pavisam noteikti netiks radīts tāds līdzeklis, kas celiakijas pacientam ļaus ēst visu, ko sirds kāro. Tātad, rūpējoties par ēdienkartes daudzveidību, noteikti ierobežojumi vēl joprojām būs jāņem vērā.

 

Mārcis Leja piekodina:

  • ir nepareizi subjektīvu sūdzību dēļ uzsākt bezglutēna diētu, pirms noteikta diagnoze;
  • nedrīkst aizmirst, ka glutēna piejaukums var būt arī produktos, kur tam nevajadzētu būt;
  • ir iedzīvotāju grupas, kurām īpaši vajadzētu pārbaudīties: 1) celiakijas slimnieku pirmās pakāpes radiniekiem; 2) autoimūno slimību pacientiem, kuriem ir 1. tipa cukura diabēts un autoimūnas vairogdziedzera saslimšanas; 3) dāmām, kurām ir neauglības problēmas vai atkārtoti spontānie aborti bez  cita zināma iemesla; 4) mazasinība bez cita zināma iemesla;
  • nedrīkst aizmirst – celiakija nepāriet!

 

 

* Pētījums izstrādāts Latvijas Universitātes ERAF projekta Nr.2010/0302/2DP/2.1.1.1.0/10/APIA/VIAA/158 «Ģenētisko un seroloģisko biomarķieru diagnostikas metodes izstrāde paaugstināta vēždraudes riska autoimūnas gastrointestinālas slimības savlaicīgai noteikšanai pacientiem ar autoimūnām saslimšanām» ietvaros

 

Mārcis Leja: «Nav pareizi problēmu gadījumā novērst graudaugu lietošanu un, ja sagaidītas pozitīvas pārmaiņas, noteikt diagnozi. Precīzas diagnozes noteikšanai nepieciešams asins tests, kā arī biopsijas rezultāti no divpadsmitpirkstu zarnas parauga, kas tiek paņemts endoskopijas laikā.»

Foto: Guntis Gvozdevs

Pārpublicēts no laikraksta „Tauta un Veselība”