Vitamīni un bērni - Antra Briede, interniste, ortomolekulārās terapijas speciāliste

Droši vien, ka daudzi vecāki rudens sākšanos sagaida ar bažām, jo bērni apmeklēs bērnudārzus un skolas, un “atkal sāksies slimošanas”. Saprotama ir vēlme stiprināt bērna imūnās sistēmas aizsargspējas, lai slimots tiktu mazāk, retāk, vieglāk. Vecāki kā vienu no “glābiņiem” aptiekās meklē vitamīnus, bet to piedāvājums ir ļoti plašs, varētu pat teikt, ka mulsinošs.

Domājot par vitamīnu lietošanas ieteikumiem bērniem, pirmkārt, jāsaprot, ka vitamīni ir bioloģiski aktīvas vielas, kas pēc būtības ir normāla uztura sastāvdaļa. Vienkārši sakot, daba ir paredzējusi, ka šīs bioloģiski aktīvās vielas- vitamīni un mikroelementi (īsuma labad saukšu tos kopā par nutrientiem), tiek uzņemti ar uzturu. Vairums nepieciešamo nutrientu atrodas augu valsts produktos, tāpēc, piedāvājot bērnam iespējami daudzveidīgāku augu valsts uzturu, tiek uzņemts vairāk nepieciešamo nutrientu. Ar daudzveidību es domāju augu dažādību. Piemēram, varam domāt par tā saukto varavīksnes diētu- censties katru dienu iekļaut uzturā maksimāli daudz dažādu krāsu augus, dažādas augu daļas. Lai nav tā, ka vienīgie augi, kas tiek patērēti ir gurķi un tomāti. Bez tam, pie augu valsts produktiem uzturvielu daudzveidības sakarā nepieskaitīsim baltos, cieti saturošos un nutrientiem nabadzīgos produktus- maizi, rīsus, kartupeļus, makaronus. Šos produktus jāuztver tikai kā ar ogļhidrātiem (tātad, enerģijas izejmateriālu) bagātu uztura avotu, bet imunitātes veicināšanai tie nepalīdzēs. Gluži otrādi. Ar cieti un cukuru bagātās vielas neveicina, piemēram, C vitamīna iesaistīšanos šūnu vielmaiņā. Zīdītāju šūnas C vitamīnu ražo pašas- no glikozes jeb cukura. Askorbīnskābes un glikozes molekulas ir līdzīgas. Tādēļ vieni un tie paši receptori uz šūnas virsmas piesaista gan cukuru, gan askorbīnskābes molekulu, lai tās ielaistu šūnā noteiktu darbu veikšanai. Ja organisms ir pārbagāts ar cukuriem (kas rodas arī no maizes un makaroniem), tad pārāk maz receptoru paliek C vitamīnam. Varētu teikt, ka cukurs un cietes produkti izkonkurē C vitamīnu.

Tādēļ domājot par bērnu veselību, svarīga ne tikai augu valsts produktu daudzveidība (maizi un kartupeļus tur neskaitīsim), bet svarīgi arī iespējami izslēgt cukuru un nepārspīlēt ar citiem cukura avotiem (galvenokārt cieti saturošiem produktiem) ikdienas ēdienkartē. Ja šie divi principi tiktu ievēroti, tad jauna cilvēka organismam ar vitamīniem vajadzētu būt pietiekami nodrošinātam. Jauna cilvēka šūnu vielmaiņas sistēmas atšķiras no novecojoša cilvēka šūnu vielmaiņas, kad vitamīniem ikdienā varētu būt daudz lielāka nozīme- gan slimību profilaksē, gan papildinoši dažādām zāļu terapijām. Arī bērniem, kas ir tā saucamie “sliktie ēdāji”, jeb, kad mammai liekas, ka “bērns gandrīz neko neēd”, tomēr ir pie labas veselības un možs, nav indikāciju papildus vitamīnu lietošanai.

Ir daži nutrienti, ko bērnu praksē varētu aplūkot nedaudz tuvāk un, varētu pat atrast situācijas, kad atsevišķiem vitamīniem būtu vieta veselības stiprināšanā.

Vienu gan es gribu uzsvērt- es neieteiktu sintētiskos, aptiekā nopērkamos vitamīnus bērniem lietot līdz 3-4 gadu vecumam. Nav nekādu indikāciju maziem bērniem dot papildus jebkādus vitamīnus, ja tiek ievēroti iepriekšminētie divi principi. Ja tomēr bērns, piemēram, jau no 1-2 gadu vecuma iet dārziņā un, protams, slimo, sintētiskie vitamīni nebūs problēmas risinājums. Burkāni, āboli, kāposti- tie ir īstie vitamīni bērniem, īpaši līdz 4 gadu vecumam.

Omega 3 taukskābes jeb precīzāk DHS.

Lai gan literatūras dati nav viennozīmīgi, tomēr DHS varētu būt zināma nozīme smadzeņu funkciju veicināšanā. Varbūt ir vērts apspriest šo jautājumu ar bērnu ārstu, ja mazais skolēns jūtas saguris un skolā zināšanu jomā “vairs nevelk”. Vai, ja bērnam ir uzvedības traucējumi, hiperaktivitāte.

D vitamīns.

Tā kā D vitamīna līmeni asinīs var noteikt, ir vērts to darīt ziemas tumšajā laikā. Un, ja D vitamīna līmenis ir zems, noteikti tas būtu jāiekļauj “ēdienkartē”, īpaši, ja bērns ir biežais slimotājs. Augošam bērnam ir īpaši svarīgi uzturēt D vitamīna līmeni asinīs normas robežās, jo D vitamīnam ir ļoti būtiska nozīme ne tikai kaulu un muskuļu sistēmas veidošanā, bet, izrādās, D vitamīns nepieciešamas gandrīz ikvienā šūnā, tostarp imūnās sistēmas šūnās. Viens no pazīstamākajiem D vitamīna trūkuma simptomiem- pastiprināta svīšana, pakauša svīšana, īpaši svīšana iemiegot.

C vitamīns.

C vitamīns ārstu diskusijās bieži ir kā karstais kartupelis. Vieni saka, ka tam nav nekādas nozīmes, citi atsaucas uz pieredzi un iesaka pacientiem. Iepriekš jau minēju, ka uzturvielām bagātā uzturā un, ja netiek pārspīlēts ar cukura lietošanu, nevajadzētu būt problēmu ar vitamīniem. Tomēr ikdienas realitāte ir cita. Ja bērna pamatēdiens ir makaroni un dārzeņi praktiski netiek lietoti, nutrientu nepietiekamība ir reāla problēma. Diezgan ieilgusi C vitamīna nepietiekamība bērnam var izpausties arī kā “sliktas”, trauslas smaganas- smaganas asiņo tīrot zobus. Vai pārāk izteikta zilumu veidošanās uz rokām un kājām, piemēram, zilumi uz kājām galda malas līmenī. Uzturvielu nepietiekamība var izpausties arī kā bieža slimošana. Bērna imūnās sistēmas šūnu vielmaiņa ir strauja un nepieciešamība pēc nutrientiem ir pastiprināta. Tāpēc varētu būt gadījumi, kad ar noteiktām vitamīnu kombinācijām, iekļaujot arī C vitamīnu, var modulēt imūnās sistēmas darbību.

Magnijs.

Magnija trūkumam bērna organismā nevajadzētu būt. Tomēr jāatceras, ka galvenais magnija avots ir zaļās augu daļas. Augu zaļo krāsu rada hlorofils, bet tā molekulas centrālais atoms ir magnijs. Cik zaļa ir bērna diēta? Bez tam magnijs tiek pastiprināti patērēts cukura vielmaiņā. Tātad, ja tiek lietots pārāk daudz saldumu, daudz magnija šūnās tiek patērēts cukura iesaistīšanai vielmaiņā, tātad mazāk paliek citām nozīmīgām bioķīmiskām reakcijām organismā. Par magniju es varētu ieteikt padomāt skolas vecuma bērniem, kam liela fiziskā un garīgā slodze. Magnija trūkums varētu izpausties kā muskuļu sasprindzinājums, galvassāpes, jo sasprindzināta kakla muskulatūra. Krampji ikru muskuļos. Magniju serumā laboratoriski noteikt nav jēgas, jo tas neatspoguļo reālo magnija pietiekamību šūnās.

Nobeigumā varbūt pat būtiskākais vitamīnu lietošanas padoms:  ja dodam bērniem vitamīnus, tie jāuztver kā zāles, nevis kā konfekte. Bērnam būtu jāliek saprast, ka viņam tiek dotas “zāles” noteiktu veselības problēmu risināšanai, tāpēc tās var nebūt garšīgas. Un kā “zāles” vitamīni nevar tikt doti tāpēc, ka “bērnam garšo”. Vēl jo sliktāk- ja garšo, tad vairs netiek skaitīts- viena, divas vai piecas “konfektes”. Ja dodam vitamīnus, tad skaidri apzināmies, kāpēc tie tiek papildus lietoti un cik lielu vitamīnu devu vēlamies lietot. Tāpēc es neatbalstu mazu devu vitamīnus konfektēm līdzīgos ražojumos (lācīši, drakoniņi utml.), jo šādām mazu devu multivitamīnu “konfektēm” grūti atrast kādu racionālu lietošanas pamatojumu. Vēl jo vairāk- tiek diskreditēta vitamīnu lietošanas nozīme situācijās, kad vitamīni tiešām varētu noderēt. Citiem vārdiem- šādiem izstrādājumiem nav efekta, tāds nav arī paredzēts, un tādēļ aplami dažkārt tiek secināts, ka “vitamīnu lietošana vispār ir bezjēdzīga”.

Rakstā apzināti neminēju nutrientu lietošanas devas, jo bērni ir tik dažādi un tik dažādas var būt to problēmas! Neskatoties uz nutrientu legālajām reģistrētajām formām (biežāk reģistrēti kā uztura bagātinātāji), vitamīni bērnam jāuztver kā zāles un par to lietošanu jākonsultējas ar speciālistu.