Celiakijas slimnieki var dzīvot pilnvērtīgu dzīvi

Evita Hofmane

 «Vārdu «celiakija» ir dzirdējuši daudzi, tāpat dažādus mītus par šo slimību, bet objektīvu un precīzu informāciju zina ievērojami mazāk cilvēku,» uzskata Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Bērnu slimību klīnikas virsārste gastroenteroloģijā Ieva Eglīte.

Ar speciālisti runājam par to, kā šobrīd klājas celiakijas pacientiem un viņu tuviniekiem, par sabiedrības attieksmi un izpratni par šo slimību un par dominējošajām tendencēm, kā dzīvosim tālāk. 

– Celiakijas slimnieku skaits Latvijā arvien palielinās. Cik viegli šodien pie mums ir noteikt saslimšanu ar celiakiju?

– Pirmie, kuriem celiakijas pacienti būtu jāpamana, protams, ir ģimenes ārsti vai primārās aprūpes pediatri. Šobrīd ir pietiekami daudz informācijas par šo slimību, jautājums – cik lielā mērā ārstam tas interesē un cik daudz viņš tam pievērš uzmanību. Var rasties arī hipodiagnostikas problēmas, jo celiakija ir mainījusi savu seju. Bieži vien slimnieki vairs nav mazi, novārguši bērniņi, kā to pediatriem savulaik mācīja. Tie var būt arī bērni ar palielinātu svaru vai citām veselības problēmām. Tāpēc dažreiz citu vainu starpā celiakiju var arī nepamanīt.

Tomēr celiakijas diagnostikas iespējas arvien pieaug. Vispirms tiek veiktas asins analīzes. Ja tās ir pozitīvas, tad tālāk tiek nozīmēta tievās zarnas biopsija. Biopsijas izmeklējumos daudz kas ir atkarīgs no tā, cik pieredzējis ārsts patologs biopsiju apskata, jo te ļoti liela nozīme ir pieredzei. Kritēriji, pēc kādiem izvērtēt biopsijas, visiem ir zināmi, jautājums ir tikai par to, kā kurā vietā tos izmanto.

– Kas pēc celiakijas diagnozes uzstādīšanas mainās cilvēku dzīvē?

– Faktiski vienīgā ārstniecības metode ir bezglutēna diētas ievērošana. Pacienta dzīve mainās tādā ziņā, ka viņš vairs nevar ieskriet tuvākajā kafejnīcā, paķert bulciņu un paēst. Viņam ir daudz vairāk jādomā par savu ēdienkarti. Nevajadzētu pret savu veselību izturēties nenopietni. Tas gan attiecas uz jebkuru cilvēku. Celiakija var radīt sociālas grūtības, taču tai ir labi saprotama ārstēšanas metode, kas nerada nopietnas blaknes, kā tas mēdz būt ar medikamentiem citu slimību gadījumā. Ievērojot diētu, nākotnē ir iespējams izvairīties no sarežģītām komplikācijām.

– Kā parasti reaģē ģimenes, uzzinot, ka bērnam ir celiakija?

– Reakcija ir dažāda. Ja saslimst bērns, tad galvenā atbildība par viņa veselību jāuzņemas mātei vai tam cilvēkam, kurš gatavo ēdienu. Es saprotu, ka sievietei nav viegli, it īpaši, ja ģimenē ir vēl kāds bērns. Tas ir vēl viens papildu punkts visu darbu organizācijā, kas jāmaina un jāsakārto. Līdz ar to emocijas mēdz būt dažādas. Emocijas un psiholoģiskais noskaņojums mainās, redzot, ka, ievērojot diētu, bērnam kļūst labāk. Tā ir liela motivācija turpināt, ja ir pozitīvi rādītāji. Ja kaut kādu iemeslu dēļ ar diētu neveicas, tad motivācija zūd. Vēl mēdz būt situācijas, ka ģimenē katram ir savs viedoklis un, pat ja pati mamma gribētu klausīt ārstiem, ja viņai nav atbalsta no ģimenes, tas rada papildu diskomfortu. Un ir tikai viens dominējošais jautājums – kad mēs to varēsim pārtraukt? Diēta tiek uztverta kā īstas mokas. Tajā pašā laikā ģimenēs, kur visi situāciju izprot, dzīve ir sakārtota, arī bērns jūtas mierīgāk.

– Ja uzstādīta diagnoze celiakija, cilvēkam ir jālieto pārtikas produkti bez glutēna. Kāda ir to pieejamība veikalos? Šajā sakarā dzirdēti atšķirīgi viedokļi.

– Es pieejamību varu vērtēt pēc savu pacientu stāstītā, un arī šajā ziņā esmu dzirdējusi radikāli pretējus viedokļus. Domāju, ka daudz kas ir atkarīgs no cilvēka dzīvesvietas. Produkti ir pieejami lielveikalos, piemēram, Stockmann, Rimi u.c. Ir atsevišķi specializēti veikaliņi un aptiekas, kas tirgo šos produktus. Arī es pati, iegriežoties aptiekā, esmu šos produktus redzējusi. Produktu pieejamības problēma varētu būt lielāka laukos, kur uz vietas nav aptiekas vai arī šie produkti ir īpaši jāpasūta. Tad produktu klāsts varētu būt  ierobežots. Rīdziniekiem, kā arī cilvēkiem, kas izbrauc ārpus Latvijas, šajā ziņā tik lielām sūdzībām nevajadzētu būt. Savukārt lauku cilvēkiem ir pašiem savi dārzeņi, piena un gaļas produkti, kuros glutēna nav. Tiesa, dažreiz, ja ir pieejama tikai viena aptieka ar ierobežotu produktu klāstu, ar laiku var apnikt, piemēram, ēst vienus un tos pašus cepumus. Zināmas problēmas var rasties arī tad, ja bērniem negaršo neviena no pieejamajām maizēm.

– Visā pasaulē bezglutēna pārtikas patēriņš strauji aug. Vai šobrīd varam runāt par to, ka bezglutēna produkti kļuvuši par modes lietu un tos lieto arī cilvēki, kuriem nav celiakija?

– Jā, tā var teikt, ja paraugās uz statistikas datiem. Nesen biju konferencē, un tur stāstīja, ka, piemēram, Austrālijā 90% pieaugušo, kuri ievēro bezglutēna diētu, nekad nav bijusi celiakija. Par modes lietu to savā ziņā padara arī slavenības, kas sludina, ka bezglutēna ēdiens ir pats labākais.

Zināmā mērā es tam varētu piekrist, bet tajā pašā laikā man kā ārstam ir jāstrādā ar pacientiem, kuriem bezglutēna diēta ir izdzīvošanas jautājums, un tas ir ļoti nopietni. Līdz ar to nevēlos iesaistīties bezglutēna diētas slavināšanas kampaņās tiem, kuriem tāda nav nepieciešama. Ko ēst, ir katra paša personīgā izvēle.  

– Izskanējusi informācija, ka tiek meklēta vakcīna pret celiakiju.

– Konferencē tika runāts arī par to, ka šādas vakcīnas tiek meklētas. Tās ir zinātnisko pētījumu stadijā, un tomēr tiek uzskatīts, ka vakcīna nevar pilnībā aizvietot bezglutēna diētu.

– Celiakijas pacienti Latvijā ik mēnesi saņem 75 latu pabalstu – tas ir daudz vai maz? Kā jūs raugāties uz citu valstu praksi pabalstu daļēji izsniegt produktu veidā?

– Ar 75 latiem mēnesī vajadzētu pietikt, jo bērns jau nepārtiek tikai no miltu produktiem. Arī tad, ja bērns neēd speciālo bezglutēna maizi un viņam tiek pirkti cepumi, lai cik dārgi tie būtu, šī summa ir pietiekami liela. Runājot par naudas aizvietošanu ar produktiem, jāteic, ka tas varētu būt racionāli, jo tādā gadījumā nauda tiešām tiktu novirzīta pārtikas iegādei.

– Kāda šobrīd ir situācija ar celiakiju slimo bērnu ēdināšanas jomā izglītības iestādēs?  

– Daudz kas ir atkarīgs no personālijām. To man stāsta arī pacientu vecāki. Daļa ir ļoti apmierināti un pateicīgi bērnudārziem un skolām, kur cenšas darīt visu, bet ir vietas, kur skaidri un gaiši pasaka: vai nu jūs nesīsiet ēdienu paši, vai mēs jūsu bērnu nebarosim. Šī situācija savā ziņā atspoguļo mūsu sabiedrību kopumā. Cits, ja otram ir kruķis, palīdz viņam iekāpt tramvajā, bet cits pagrūž malā un iekāpj pats.

Tomēr kopumā stāvoklim ir tendence uzlaboties. Mēs, protams, varam šķendēties, ka neviens neko nezina un negrib, bet tā gluži nav. Nevar visus vērtēt vienādi. Skolu personālam, izglītības iestāžu pavāriem ir lasītas lekcijas. Motivācija parasti ir daudz lielāka, ja cilvēks pats ir saskāries ar šo slimību, tā ir ģimenē vai kādam draugam. Tad viņi saprot, ka problēma patiešām ir reāla.

– Kā jūs vērtējat Latvijas Celiakijas pacientu biedrības darbu un Diētas skolas pasākumus?

– Noteikti pozitīvi. Ņemot vērā, ka celiakijas ārstēšana ir saistīta ar sociālās dzīves pārkārtošanu, tad šīs funkcijas nevar uzņemties ārsts. Ārsts var diagnosticēt slimību un noteikt ārstēšanas virzienu. Līdz ar to es uzskatu, ka biedrība ļoti daudz palīdz situācijas uzlabošanā, lai slimnieki justos droši, viņiem nebūtu jāslēpj sava diagnoze un viņi nejustos izstumti. Mūsu sabiedrībā ir cilvēki, kuriem jāizskaidro, ka celiakija nav lipīga. Tāpat fakts, ka celiakijas pacients nevar ēst parastu maizi, nenozīmē, ka viņa pēdējā stundiņa ir klāt. Sabiedrībā par jebkuru slimību valda dažādi mīti, tāpat ir arī ar celiakiju. Ļoti apsveicams ir biedrības darbs, lai sakārtotu bērnu ēdināšanas jautājumus mācību iestādēs.

– Ko jūs novēlētu visiem celiakijas pacientiem un viņu tuviniekiem?

– Gribētu novēlēt, lai cilvēki, uzzinot diagnozi, uzreiz negrimst nomāktībā un mēģina savu slimību pieņemt un piemēroties šai dzīvei. Domāju, ka ļoti daudz kas ir atkarīgs no mūsu noskaņojuma. Ja mēs slimību uztveram ļoti negatīvi un turklāt apkārt ir cilvēki, kuri cenšas kaut ko «iebarot», tad, protams, rezultāts nebūs tik labs kā tiem, kuri sakārto savu dzīvi un slimību neuztver kā ļoti lielu ierobežojumu. Cilvēki ar celiakiju var dzīvot pilnvērtīgu dzīvi.

Informācijai

Kādas analīzes tiek veiktas celiakijas diagnostikai?

Asins analīzes
Pirmais solis ceļā uz diagnozi – asins analīzes. Jūsu gastroenterologs var nozīmēt jums asins analīzes uz imūnoglobulīna A antivielām (IgA), transglutamināzes antivielām (tTGA) un antiendomīziju (IgA EMA).
Ja rezultāti ir pozitīvi vai paaugstināti, ārsts nosūtīs jūs uz tievās zarnas biopsiju. Tomēr ir jāņem vērā, ka negatīvais asins tests ne vienmēr izslēdz celiakiju, jo dažiem celiakijas slimniekiem var būt arī IgA deficīts, tāpēc asins analīžu rezultāti var būt maldinoši. It īpaši bērniem līdz trīs gadu vecumam asins analīzes var būt nedrošas.

Biopsija
Ja asins analīzes ir pozitīvas, ārsts nosūtīs jūs uz tievās zarnas biopsiju (fibrogastroskopija). Šo procedūru, ko tautā sauc par «kobras rīšanu», veic ar anestēziju gan bērniem, gan pieaugušajiem. Tā ilgst 10–15 minūtes. Gastroskopa caurulīte ar kameru galā caur muti tiek ievadīta barības vadā un tālāk divpadsmitpirkstu zarnā. Tur no zarnas sienas tiek nokniebti daži mikroskopiski audu gabaliņi. Izpētot zarnas audu paraugus, morfologs noteiks, kādā stāvoklī ir bārkstiņas, kas pārklāj zarnas. Veselam cilvēkam šīs bārkstiņas uzsūc barības vielas, taču celiakijas gadījumā glutēns «palaiž» tādu imunitātes programmu, pie kuras imunitāte sāk iznīcināt šo bārkstiņu veselās šūnas. Tādējādi bārkstiņas kļūst plakanas un vairs nespēj pildīt savas funkcijas. Saskaņā ar starptautisko medicīnisko praksi biopsija ir  zelta standarts celiakijas diagnostikā.

Avots: Latvijas Celiakijas pacientu biedrības Dzīve bez glutēna mājas lapa http://dzivebezglutena.lv/

Ieva Eglīte: «Celiakija var radīt sociālas grūtības, taču tai ir labi saprotama ārstēšanas metode, kas nerada nopietnas blaknes, kā tas mēdz būt ar medikamentiem citu slimību gadījumā. Ievērojot diētu, nākotnē ir iespējams izvairīties no sarežģītām komplikācijām.»

Foto: Guntis Gvozdevs

Pārpublicēts no laikraksta „Tauta un Veselība”